Dusmās sieviete izskrēja ārā no mājām un pameta vīru ar diviem bērniem, divas dienas vēlāk viņa saņēma vēstuli

Atgriežoties mājās pēc darba, ģimenes tēvs nolēma mierīgi noskatīties futbola spēli, nevis apgrūtināt sevi ar mājas darbiem vai tēva pienākumu pildīšanu. Viņam nepavisam negribējās likt gulēt bļaustīgos bērnus.

Taču tieši šajā vakarā viņa plāniem tā arī nebija lemts piepildīties – zaudējot pacietību, skaļi aizcirtot durvis, sieva aizgāja no mājām. Bet bērni palika kopā ar tēvu.

Bezrūpīgā vīrieša pasaule ar aliņu rokā, guļot uz ērta dīvāna, pēkšņi apgriezās kājām gaisā. Lūk, ko pēc pāris prombūtnes dienām vīrs uzrakstīja savai sievai:

„Dārgā, pāris dienas atpakaļ mēs bijām sastrīdējušies. Pārnākot mājās, es burtiski nespēju nostāvēt kājās aiz pārguruma. Bija 8 vakarā un es vienkārši gribēju apgulties dīvānā un noskatīties spēles pārraidi.

Tev bija slikts garastāvoklis un tu arī biji briesmīgi pārgurusi. Bērni sakāvās, bet mazulis nemitīgi bļāvis, kamēr tu mēģināji nolikt viņu gulēt.

Lai nedzirdētu notiekošo jezgu, es vienkārši uzgriezu televizora skaņu.

Padarot klusāk, tu prasīji man: „Tu taču nenomirsi, ja kaut nedaudz palīdzēsi bērnu audzināšanā?”

Toreiz es aizkaitināts atbildēju, ka visu dienu esmu smagi strādājis, lai tu visu šo laiku varētu sēdēt mājās un spēlēties ar lellēm.

Tā sākās mūsu strīds, un viens aiz otra bira mūsu argumenti. Tu raudāji, jo biji nogurusi un dusmīga. Essarunāju daudz riebeklību. Tu kliedzi, ka vairs nespēj tā dzīvot. Tad tu izskrēji ārā no mājām, un atstāji mani vienu pašu ar bērniem.

Man pašam nācās pabarot viņus ar vakariņām un nolikt gulēt. Tu neatgriezies arī nākamajā dienā. Es biju spiests paņemt brīvdienu, un palikt mājās ar bērniem.

Es izgāju cauri visām sūdzībām un asarām.

Es cauru dienu skraidīju riņķī pa visu māju, un man pat nebija nevienas pašas brīvās minūtes, lai gluži vienkārši ieietu dušā.

Es vienlaikus sildīju pienu, ģērbu bērnus un mazgāju virtuvi. Visu vienlaicīgi.

Es visu dienu biju ieslēgts mājās, un man nebija ne mazākās iespējas aprunāties ar cilvēku, kura vecums pārsniegtu 10 gadus.

Man pat nebija iespējas vienkārši sēsties pie galda un izbaudīt ēdienu, jo nācās nemitīgi pieskatīt bērnus.

Es izjūtu tādu spēku izsīkumu, ka varētu nogulēt 20 stundas no vietas. Taču tas nav iespējams, jo mazais mostas un bļauj ik pēc trīm stundām.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru