Es nemīlu savu bērnu! Kas ar mani pie velna notiek?

(Foto ir ilustratīva nozīme)

Ģimenes psiholoģe un bioloģe, rakstu un grāmatu par populāro psiholoģiju autore Katerina Murašova portālam matrony.ru pastāstīja, kas notiek, ja sievietei nav mātes instinkta, kā ar to sadzīvot, kas šādā situācijā palīdz bērnam un ko darīt, ja kāds no bērna tuviem radiniekiem vienu bērnu pieņem, bet otru – nē, raksta vadošais portāls Latvijā la.lv

Kāpēc instinkts nedarbojas

Nav statistikas datu par to, cik daudzas mātes nemīl savus bērnus, bet vai šajā jomā ir iespējams runāt par vismaz dažiem skaitļiem? Psiholoģe norāda, ka nevar runāt par nemīlēšanu kā sarežģītu fenomenu, bet par mātes instinkta nepamošanos. Tā var notikt ap 20% gadījumu.

Turklāt viņa runā par dzimušo skaitu, nevis par mātēm, jo pilnīgi iespējams, kādai mātei pēc pirmā bērna piedzimšanas instinkts nepamostas, bet pēc otrā dzimšanas pamostas vai otrādi.

No kā atkarīga instinkta ieslēgšanās/neieslēgšanās, mēs droši nezinām. Tā ir bioloģijas joma, hormonālā fona īpatnības. Protams, arī psiholoģiskiem faktoriem ir sava loma.

Turklāt psiholoģes pieredze neliecina, ka mātei no bērnu nama ir lielāka iespēja, ka tā ar viņu notiks. Vienīgi iespējams, ka viņa būs neprasmīgāka māte, jo viņai nav pieredzes, novērojot savu māti. To pašu var teikt par sievietēm no tā dēvētajām antisociālajām ģimenēm – mamma un tētis dzer, lieto narkotikas utt.

Loģiski spriežot, nevēlamu bērnu (izvarošanas rezultāts, bērna tēvs pametis, citas sarežģītas situācijas) mātēm instinkta nepamošanos varētu novērot biežāk, bet psiholoģei tādu datu nav.

Ja sieviete plānoja veikt abortu, bet bija pārliecināta, ka dzemdēs, pēc psiholoģes domām nepastāv varbūtība, ka bioloģiskais instinkts viņai neieslēgsies. Instinkta ieslēgšanās vai neieslēgšanās nav atkarīga no tā, ko cilvēki ir teikuši, bet gan no tā, vai viņas hormonālā sistēma ir spēcīga vai nē.

Lielajiem primātiem šis mehānisms darbojas aptuveni četrus gadus. Lielie pērtiķi dzīves laikā zina, kas ir viņu bērni, bet četrus gadus pēc bērna piedzimšanas māte kļūst vienaldzīga pret bērnu, mehānisms izslēdzas.

Mums, cilvēkiem, attiecības nepārtrūkst, bet tas, kas notiek vēlāk, nav balstīts uz bioloģiju, bet uz cilvēcīgām jūtām.

Laimīgā dzīve ir iespējama

Varētu domāt, ka lielākā daļa sieviešu slēpj pat no sevis, ka viņas nejūtas kā mammas, taču situācija pamazām mainās – sabiedrībai sāk patikt cilvēki, kuri neatbilst normām, jo viņi “izrotā dzīvi”. Novirzes vairs nav sociāli nepieņemamas. Ir pat kļuvis moderni runāt par to, par ko agrāk būtu kauns. Tāpēc varētu atrasties mātes, kas atklāti pasaka, ka viņas nemīl savu bērnu.

Turklāt sievietes šajā situācijā nejūtas vainīgas, pareizāk sakot, sieviete jūtas vainīga, ja viņa saprot, ka vajadzētu būt citādi. Piemēram, dažas intelektuāli stipras, bet emocionāli neattīstītas sievietes uzskata, ka to brīnišķīgo izjūtu apraksts, ko piedzīvo māte, ir pārspīlējums un normāli ir tā, kā ir viņām.

Vainas sajūta var piemeklēt ja, piemēram, mātes jūtas nebija pamodušās pēc pirmā bērna, bet pamostas pie otrā.

Tad māte jūtas vainīga par to, ko viņa nesniedza pirmajam bērnam. Tas notiek neskatoties uz to, ka ar pirmo bērnu varbūt viss bija labi, bet piedzima otrais un māti pārņēma tāds hormonu vilnis, ka tikai tad viņa saprata, ka tie, kas stāstīja par ekstāzi, ko piedzīvo māte skūpstot mazuļa pēdiņas, nav pārspīlējuši.

Šajā situācijā var palīdzēt psihologs, apspriežot ar māti, vai iepriekšējie dzīves gadi patiešām bija kļūda un vai viss ar pirmo bērnu bija ļoti slikti. Visticamāk, viss bija normāli, raksta veselam.la.lv

Ja sievietei nav pamodies mātes instinkts, psihologa uzdevums ir informēt viņu, ka tik un tā ir iespējama laimīga, harmoniska, mierīga dzīve ar bērnu. Tā patiešām ir iespējama, jo māte rūpēsies par bērnu, darīs visu, kas nepieciešams – baros, ģērbs, mazgās, rotaļāsies, jo viņa nav dzīvnieks – viņa ir cilvēks.

Ja viņai nav ieslēdzies kāds bioloģiskais mehānisms, tas nenozīmē, ka izslēdzies viss cilvēciskais.

Kādam ir “jāuzķer” nepieņemtais bērns

Uz jautājumu, kā mātes instinkta nepamošanās ietekmē bērnu un vai var būt tā, ka bērns, nezinot citu pieredzi, jūtas lieliski, psiholoģe atbild, ka tas tik tiešām gandrīz nekādā veidā neietekmē bērnus.

Izņēmums varētu būt tad, ja bērns redz citu māti, kura piedzīvo hormonu radīto ekstāzi un izrāda to publiski. Taču pat tad bērns varētu nesajust, ka paša dzīvē kaut kas nav kārtībā.

Bet, ja paša māte sāk svārstīties no atsvešināšanās līdz vainas sajūtai, tas gan varētu atspoguļoties bērnā – tāpat kā jebkura nenoteiktība, kas pēc definīcijas ir slikta bērnam.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru